Latvijas ekonomikas pārvērtības

1991. gadā, ka Latvija atguva neatkarību Latvijas iedzīvotāju ienākumi bija zemi, taču preču un pakalpojumu spējas arī bija krietni zemākas nekā šobrīd, kad algā saņemam vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro mēnesī. Par vienu latu varēja nopirkt piecas kvalitatīvas baltmaizes, apkure bija lēta, apģērbs nekvalitatīvs, bet tāds tas bija visiem un nevienam nebija ar to problēmas. Līdz ar ekonomikas atkopšanos pieauga ienākumi daļai sabiedrības, taču vienlaikus arī parādījās noslāņošanās. Izveidojās neliels bagāto slānis un ļoti liels mazturīgo iedzīvotāju slānis. Rietumos ierastā vidusšķira klasiskā izpratnē būtu pieskaitāma pie mazturīgo augšējās daļas, bet pati vidussķira aizņēma viena dažus procentus. Pielieciet klāt šīm pārmaiņām strauju ražošanas un rūpniecības sektora samazināšanos, ko vēlāk aizstāja pakalpojumu sektors un iegūsiet ainu, kas lielā mērā raksturos arī pašreizējo Latvijas ekonomisko situāciju. Protams, ekonomika nav galvenais. Valsti veido vērtības un kultūra, taču pašreizējos apstākļos, kad kultūru ietekmē svešas vērtības un ideāli ir ārzemju filmu varoņi vai mūziķi iedzīvotājiem rodas vēlme pēc materiālās labklājības rietumu izpratnē.

Rezultātā, līdz ar pievienošanos Eiropas Savienībai no valsts aizplūda rekordliels iedzīvotāju skaits un emigrācijas apjoms ir pielīdzināms kara situācijai. Diemžēl,  ja pēc Otrā pasaules kara beigām iedzīvotāji tiecās atjaunot savu valsti, tad tagad šāda vēlme vairs nav tik izteikta un redzam, ka vēlme pēc materiāliem labumiem aizved prom lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, kas pretējā gadījumā būtu varējuši šeit uzturēties, radīt bērnus un attīstīt ekonomiku. Šo situāciju būtu iespējams mainīt, attīstot ražošanu un radot darba vietas, kurās strādājot būtu iespējams dzīvot cienīgu cilvēku dzīvi. Līdz šim brīdim  nav saprotams, kā Anglijā var darboties kaķu barības fabrikas un strādnieki tur saņem pāri par 1000 mārciņām mēnesī, bet Latvijā līdzīga profila fabrikās maksā minimālo algu vai nedaudz vairāk.

Viss iepriekš minētais ļauj secināt, ka cēlonis ir vai nu Latvijas nodokļu sistēma vai uzņēmumu īpašnieku vēlme iegūt pēc iespējas vairāk finanšu līdzekļus maksimāli izkalpinot savus darbiniekus. Vidējais Latvijas strādnieks dzīvo no algas līdz algai, bet situācijās, kad vajadzīgi papildus līdzekļi meklē īstermiņa aizdevumus internetā. Tas var likties normāli, taču nav noslēpums, ka daļa aizņēmēju nav spējīgi atmaksāt parādu līgumā noteiktajā periodā un tiek iekļauti parādnieku reģistros. Iekļūšana melnajos sarakstos apgrūtina iespējas attīstīties nākotnē, jo kredīti parādniekiem tiek piešķirti negribīgi vai uz neizdevīgākiem noteikumiem nekā tas būtu iespējams citās situācijās. Viens no risinājumiem varētu būt darba devēju sponsorētu krajaizdevu sabiedrību izveidošana, kas aizdod naudas līdzekļus darbiniekiem vai vienā nozarē strādājošiem uz zemiem procentiem vai vispār bez komisijas. Tas nodrošinātu, ka darba ļaudis, kas nespēj racionāli plānot savas finanses pat īstermiņā neiekļust parādu slazdos un paliek Latvijā. Protams, šāds risinājums nerisinātu Latvijas strukturālās finanšu sistēmas problēmas, bet būtu labs sākumpunkts, ko novērtētu daudzi aizņēmēji.

Strukturālas reformas Finanšu sistēmā un Ekonomikā

Šķiet katrās Saeimas vēlēšanās tiek runāts par nepieciešamību pārvirzīt nodokļu slogu no darba ņēmējiem un devējiem uz nekustamo īpašumu un banku sektoru. Šāds risinājums tiek piekopts lielākajā daļā attīstīto Eiropas valstu, bet Latvijā kapitāla pieauguma nodoklis ir vien 10 procenti, bet nekustamajam īpašumam, seviški neizmantotajam nodokļi var tikt uzskatīti par lielā mērā simboliskiem. Protams, Jūrmalas iedzīvotājiem var nepatikt maksāt augstu nodokli par dzīvojamo platību, bet arī komercīpašumiem un lauksaimniecības platībām, ko izmanto ārvalstnieki, nodokļi ir salīdzinoši zemi. Lielie nekustamo īpašumu platību īpašnieki gūst lielu peļņu, bet mazāk turīgie maksā augstu cenu nodokļos. Piemēram, ja darba alga uz rokas ir 400 eiro, tad kopējā summa, ko par darbinieku maksā darba devējs valstij ir vēl vairāk kā 400 eiro. Šī situācija varētu likties absurda, taču diemžēl tāda ir Latvijas nodokļu politika. Pārmaiņas mēs varētu redzēt brīdi, kad pie varas nāktu cilvēki, kas paši lielu daļu dzīvi ir strādājuši algotu darbu un saprot, ka situācija ir jāmaina. Uzņēmēji, bagātnieki, kas vēlas vadīt valsti pēc uzņēmuma principa paši piepilda savus makus, nevis iedzīvotāju labklājību.

About Author: